Atrodi savu objektu

Objekta ID:
Kategorija:
Cena:
-
Stāvoklis:
 
Atrašanās:
Darījums:
pārdošana īre/noma
Platība m2:
-
Stāvi:
-
Telpu, istabu skaits:
-
 
PĒDĒJIE SKATĪTIE

Atpakaļ

Konstantīns Pēkšēns – Rīgas tēlnieks

Mēdz teikt – tavs nams ir tavs spoguļattēls. Droši var apgalvot, ka pilsētas vizītkarte ir tās namu estētiskais un mākslinieciskais risinājums, spēja pārsteigt un ļaut saprast, ka pilsētas viesis, iedzīvotājs, profesionāls arhitekts un biznesmenis ir vietā, kur iedvesma roku rokā sadzīvo ar radošo garu un patiesām vērtībām, atzītām visā pasaulē – ne tikai konkrētajā vietā.

Rīga ir ne tikai vieta dzīvošanai, Rīgā vienmēr var satikties, baudīt pilsētas dzīves ritmu un šarmu, runāt par darījumiem un veidot uzņēmumus. Rīga visos laikos ir bijusi investoru uzmanības centrā, – lai arī ko mēdzam teikt par vēsturi, vērtējot to no šodienas skatījuma! Gan krustneši, gan zviedri, gan poļi, gan cariskā Krievija, gan atkal vācieši, tad komunistu vara. Iekarojot pilsētas, vara ar laiku sāk nest sev līdzi arī strauju pilsētu attīstību, kultūras papildinājumu un tādējādi veido gan pašu pilsētu, gan veicina tās radošo vidi, kurā dzimst izcilas personības.

Arhitekts, būvnieks, lielisks pedagogs un ievērojams sabiedriskais darbinieks Konstantīns Pēkšēns ir šāda izcilība. Viņa veikums XIX gs. beigās un XX gs. sākumā ir Rīgas vizītkartes viena no zīmēm! Droši var apgalvot, ka Konstantīns Pēkšēns dzīvi ir piepildījis ar radošumu, jaunradi sev, savai pilsētai, savai valstij un nācijai. Viņa radīšanas rezultāts un mantojums ir nenovērtējams, tas Rīgai piešķir izteiksmīgus, unikālus, nekur citur pasaulē nesastopamus vaibstus. Estētika. Kultūra. Drosme. Unikalitāte. Tikai daži sajūsmas epiteti, kas veltāmi Pēkšēna idejām un to īstenojumam. Tie ir precīzi raksturojoši un kā tādi – nozīmīgi Rīgai kā radošai un perspektīvai videi, kur ir prieks uzturēties, atgriezties un, kā jau minēts ievadā, – veikt darījumus un ieguldīt investīcijas. Vērtības, ko ir radījis Pēkšēns vairāk nekā 250 izcilu namu veidā visā Rīgā, vienmēr pievilinās. Žurnāls m2 un portāls varianti.lv vēlas atgādināt lasītājiem, kā arī Rīgas viesiem un potenciālajiem investoriem par šo apbrīnojamo radošo dižgaru.

Nedaudz faktu. Konstantīns Pēkšēns ir dzimis 1859. gada 8.martā Valmieras apriņķa Mazsalacas pagastā, 1869. gadā vecāki pārcēlās uz dzīvi Rīgā; mūžībā aizgājis 1928. gada 23. jūnijā Badkisingenē, Bavārijā. Konstantīns Pēkšēns ir pirmais latviešu arhitekts, kurš akadēmisko izglītību iegūst Rīgas Politehnikumā (1878. – 1879. studē inženierzinātnes, 1880. – 1885. arhitektūru). Vēlāk viņš vispirms strādā J. F.Baumaņa būvbirojā, bet kopš 1886. gada vada jau savu būvbiroju. 20. gs. sākumā viņš nodibina centrālapkures sistēmu montāžas firmu, kas ilgstoši bija lielākā Rīgā.

Pēkšēna darbīgumu raksturo plašums un intesīva arhitekta prakse, taču vērienīga bija arī viņa sabiedriskā aktivitāte. Jau studiju laikā viņš nodibina studentu „Draugu pulciņu”, vēlāk ir viens no pirmās latviešu studentu korporācijas „Selonija” dibinātājiem. Viņš aktīvi darbojas arī Rīgas Latviešu biedrībā un piedalās vairāku latviešu laikrakstu izdošanā: 1907.gadā ar Pēkšēna līdzdalību iznāca laikraksts „Dzimtenes Vēstnesis”, 1914.gadā viņš kļuva par laikrakstu „Rīgas Ziņas” un „Vēstnesis” izdevēju.

1889.gadā Pēkšēns piedalās Rīgas arhitektu biedrības atjaunošanā un vēlāk tajā aktīvi darbojas. 20. gadsimta sākumā Pēkšēns līdzdarbojas vairāku arhitektūras projektu konkursu žūrijas komisijās. Liels un nozīmīgs Pēkšēna ieguldījums ir jauno arhitektu sagatavošanā – viņa birojā praktisku pieredzi sākotnēji gūst daudzi arhitekti, kuru patstāvīga darbība aizsākās 20. gadsimta sākumā, – E.Laube, A.Vanags, A.Malvess, A.Medlingers, M.Ņukša, E.Pole u.c.

Kopš 1909.gada Komstantīns Pēkšēns ir Rīgas pilsētas domnieks, Hipotēku bankas priekšsēdētājs, dažādu kredītiestāžu un banku padomju loceklis. 1918.gada 8.novembrī kopīgi ar Kārli Moricu Lejiņu, Paulu Lejiņu, Jāni Bisenieku, Andreju Krastkalnu, Eiženu Laubi, Alfrēdu Ģīmi un citiem iesaistās un darbojas Baltijas hercogistes Zemes komitejas sastāvā.

Īsos vārdos var teikt, ka Pēkšēns ir darījis visu − projektējis un piedalījies daudzu daudzstāvu mūra dzīvojamajo ēku būvniecībā, projektējis lielu skaitu mazstāvu koka ēku, sabiedriska rakstura ēkas, komerciestādes un arī dievnamus. Liela daļa no tām ir saglabājušās. Latvijā, pēc Pēkšēna projektiem, ir uzbūvētas aptuveni 250 ēkas – galvenokārt Rīgā, Ādažos un Dolē, arī Sv. Nikolaja baznīca Jelgavā (tā gan ir gājusi bojā). Kopumā Pēkšēna darbi veidoti divos virzienos: jūgendstilā jeb art noveau un nacionālajā romantismā. 

Nacionālais romantisms un vēlais jūgendstils

Ap 1905. gadu Pēkšēna arhitektūras birojā ir projektētas pirmās nacionālā romantisma stilistikas ēkas Rīgā. Izcili piemēri no šī perioda ir ēka Lāčplēša ielā 4, Ata Ķeniņa ģimnāzijas ēka, īres nams A.Čaka ielā 23 (abas pēdējās tapušas sadarbībā ar E.Laubi). Kā saka arhitektūras apskatnieki, – ģeometrizēta stūraino formu dominante, dabisko materiālu un dažādu faktūru izmantošana ir raksturīga arī Pēkšēna īres namam Kronvalda bulvārī 10 (tapis kopīgi ar E. Laubi 1907. gadā), īres namiem Brīvības ielā 192, Ganu ielā 2 un vairākiem citiem būvobjektiem. Pēkšēns ēku dekora formēšanai nereti izmanto iegrebtus ornamentus (īres nams Rūpniecības ielā 3) un plastiski modelētus dekorus. 

Turpmākajos periodos Pēkšēns atraktīvi apvieno atsevišķus nacionālā romantisma paņēmienus ar vēlajam jūgendstilam raksturīgo izteikti izsmalcinātu formu plastiku, īpašu vērību veltot siluetiem, piemēram, Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka Tērbatas ielā 14 (tapusi 1909.gadā kopā ar A.Medlingeru). Starp citu, – ēkas projekts ieguva galveno godalgu 21 projekta konkurencē.  Izcili minētās stilistikas paraugi ir arī Rīgas 2.savstarpējās kredībiedrības banka un dzīvojamā ēka Brīvības ielā 46, īres nami Ģertrūdes ielā 46, Vīlandes ielā 4, Vīlandes ielā 10. Daudzu Pēkšēna ēku plānojumam un telpiskajam risinājumam raksturīgs izvērsts vides telpiskums, – tajā skaitā vairākām ēkām Rūpniecības un Vīlandes ielas rajonā (īpaši – Vīlandes 16), kā arī ēkai Brīvības ielā 88 (ēka 1910.gadā J.Alkšņa vadībā būvēta, ņemot vērā Pēkšēna un E.Poles uzvarējušo projektu).

Ap 1909.gadu vairākās Pēkšēna ēkās un dekorējuma pieejā parādās arī neoklasicisma iespaids, piemēram, īres namos Baznīcas ielā 45, Ausekļa ielā 14 un Čaka ielas 117.namam, tomēr Pēkšēns atšķirībā no daudziem citiem saviem kolēģiem nekļūst par tīrā neoklasicisma formu apoloģētu, viņš konsekventi turpina izmantot vēlā jūgendstila variācijas un atsevišķos gadījumos fasādēs pat atkal izmantojot bagātīgus plastiskos izskaistinājumus. 

Atsevišķos gadījumos Pēkšēns pievēršas arī „dzimtenes mākslas” stilistikai –  tam par liecību ir īres nams Slokas ielā 31. Viņš ir projektējis arī vairākas savrupmājas, to skaitā savu vasarnīcu Dzintaros (kopā ar A. Medlingeru), arī daudzas mazstāvu koka dzīvojamās ēkas Rīgas kādreizējās strādnieku priekšpilsētās. 1907. gadā K.Pēkšēns kopīgi ar E.Laubi sekmīgi piedalās konkursa izstādē Strādnieka māja („Strādnieku dzīvokļu un ļaužu uzturlīdzekļu izstāde”), saņemot I godalgu par strādnieku divģimeņu dzīvojamās ēkas projektu, kā arī saņemot I godalgu par strādnieku vienģimenes dzīvojamo namu konkursā, kuru rīkoja Rīgas arhitektu biedrība.

Jūgendstils un laikmetīgu izteiksmes līdzekļu meklējumi

20. gadsimta pirmajos gados Pēkšēns turpināja izdzīvot variācijas par vēsturisko stilu tēmām, vienlaikus pievēršoties sava laika jaunieviesumiem. Viena no pirmajām jūgendstila ēkām, kas projektēta Pēkšēna būvbirojā, ir Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23 (tapis sadarbībā ar E. Laubi). Stilistiski līdzīgas ir 1902. gadā projektētās daudzstāvu dzīvojamās ēkas Smilšu ielā 2 un kopīgi ar A. Vanagu projektētais īres nams Strēlnieku ielā 6, kuru dekoratīvajā apdarē izmantots bagātīgs plastiskais dekors. Pēkšēns turpina izmantot arī historismam raksturīgus dekora motīvus, tomēr mainot atsevišķo motīvu lielumus un bieži atsakoties no rotājumu pārbagātības kopējā fasāžu risinājumos. Kā piemērs tam ir Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka Kaļķu ielā 11. 

Pēkšēna ēku fasāžu zīmējumi liecina par rūpīgu iedziļināšanos dekora simbolikā, tiem vienmēr raksturīgi noteikti, pat konkrētizēti motīvi, tos dažādi interpretējot un tādējādi atrodot atšķirīgus risinājumus,  - piemēram, pūķa motīvs Rītera nama fasādē Tērbatas ielā 33/35 un J. Lazdiņa īres nama fasādē Antonijas ielā 8 (1903. gads). 

Līdz ar pievēršanos jaunajām projektēšanas metodēm 20.gadsimta sākumā par Pēkšēna ēku iezīmi kļūst tīrs, no iekštelpu plānojuma struktūras atvasināts apjomu kārtojums, dekora pakļaušana arhitektoniskajai pamatformai (piemēri – īres nami Noliktavas ielā 5 (1905.gadā), Marijas ielā 4, Avotu ielā 1 (abi 1904. gadā)), nereti arī gleznieciski efekti ēku apjomu un siluetu risinājumos, tajos atraktīvi iesaistot tornīšus, jumta slīpnes un arī asimetriski veidotus zelmiņus. Kā piemēri minami Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12 (1903. gads), arī kopigī ar E.Laubi veidotais J.Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13 (1904. gads). 

Pēkšēna namu interjeru risinājums un to apdare ir raksturīgs piemērs sava laika jaunievedumiem – dzīvokļu plānojums ir funkcionāli pārdomāts, tajos izmantota bagātīga dekoratīvā apdare – vitrāžas, griestu plastiskā apdare, bet atsevišķu telpu sienām – ozolkoka paneļi, kā arī trafareta ornaments. Ēkas kāpņu telpa ir viens no izteiksmīgākajiem agrā jūgendstila telpas dekorējuma piemēriem Rīgas dzīvojamo namu arhitektūrā.

Konstantīns Pēkšēns burtiski apbur un hipnotizē ar savu spēju paveikt praktiski jebko - gan tīru stilu implementāciju, gan šo stilu organisku un harmonisku apvienošanu vienā objektā, bet neļaujot tiem izzust kā atsevišķām vienībām. Visapbrīnojamākā šī radošā gara īpašība noteikti ir bijusi drosme. Drosme lauzt ierašas, stereotipus un sociālos priekšstatus. Taču vissvarīgākais ir tas estētiskais, vēsturiskais, mākslinieciskais un funk-cionālais pienesums, kas radies šī izcilā inženiera, arhitekta un mūsu tautieša radošajā garā un realizējies tik bagātīgā materiālajā devumā, kas vienlaikus ir arī Rīgas unikalitātes un vēsturiskās ekskluzivitātes komponente.

Žurnāla  un portāla varianti.lv vēlēšanās, lai Pēkšēna mantojums būtu ne tikai kā arhitekūras annāļu un vēstures fakts, bet arī patiess lepnums par mums pašiem, par mūsu izciliem tautiešiem, par mūsu spējām radīt ko tik unikālu, ka tas kļūst par pasaules mantojumu, − piešķir mūsu galvaspilsētas sejai īsteni karaliskus vaibstus. Lepnums par to, ka ikviens, kas rūpējas par pilsētu un tās dai-ļumu, ar iedvesmu glabātu, koptu un lolotu Konstantīna Pēkšēna mantojumu kā ilglaicīgu naratīvu pasaulei un nākamajām paaudzēm.

Avots: Varianti.lv

Starlex video kanāls
<--